Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 5
…
parasts rudens rīts
kurā, tikko pamodies, skatos pa logu – līst vai nelīst?
nelīst, tāpēc steidzos izvest suni
paņēmis līdzi jaunās austiņas, kas, iespējams, maksā vairāk nekā dvēsele
bet nav ūdensizturīgas
un, tikko esmu izgājis ārā, sāk līt
varētu atgriezties mājās, bet nav laika
tāpēc austiņas nākas pabāzt zem džempera
un ar to pašu roku turēt termokrūzi ar kafiju, kas arī ir līdzi
jo otrā rokā ir saitīte
un suns visu laiku raujas uz priekšu
vēl bikšu priekša taisās vaļā
jo kaut kas nav ar rāvējslēdzēju
līst arvien stiprāk
un es vairs nespēju izturēt, jo arī ne vienmēr esmu ūdensizturīgs
tāpēc ieeju veikalā
tur telefonā apskatos darba e-pastu
jauna ziņa no klienta, kuram vakar centos pārdot
viņš nepirks
un, kamēr lasu, kaut kāda idiotiska iemesla dēļ paņemu pienu
ko it kā vajag
bet vai tagad?
nu man ir termokrūze, kas jātur
un suns, kas raujas uz priekšu
un austiņas zem džempera, kas slīd ārā
un bikšu priekša taisās vaļā
un līst arvien stiprāk un stiprāk
un pilsēta rēc ausīs, jo austiņas taču paslēptas
un padusē jātur piens, kas kļuvis dārgāks
nauda it kā vēl ir, bet tā vēstule no klienta
beidzot nonācis parkā, izdomāju uzpīpēt
nē, nav tā, ka es būtu no visa noguris
tikai aizkaitinājums
tāds viegls, nenopietns
kā filma, ko noskatīties piektdienas vakarā
lai nedomātu par sevi
bet lietus izmērcē tinamos papīrus
un vējš pūš prom tabaku
un bikšu priekša atkal vaļā
un visi tie klienti, kuri pēdējā laikā nav nopirkuši
tad pienāk divi bezpajumtnieki, arī viņiem jāuzpīpē
es tinu viņiem cigareti
tikmēr suns domā, ka abiem jāiekož
un man jāpievelk saitīte
un jaunās austiņas, kas noteikti maksā vairāk nekā dvēsele
vismaz mana pārdevēja dvēsele
bet joprojām nav ūdensizturīgas
visu laiku slīd ārā no džempera
skan kā eņģeļi, bet kāpēc es tās pirku?
es turpinu tīt cigareti
bet nav laika, nekad nav laika
un vējš ņem nost tabaku, kas arī maksā
un piena paka slīd ārā no paduses
un iekšā smagums
kā čemodāns uz ritentiņiem, ko bezpajumtnieki velk sev līdzi
es viņiem vienkārši iedodu naudu
jo vispār nav laika
jo līst pavisam traki un apģērbs ir izmircis
jo jāaiztaisa rāvējslēdzējs biksēm, kas no humpalām
kas vispār ir normāli, bet tas rāvējslēdzējs
un zinu, kā tas ir, kad nekā nav, kad jālūdz
kā tas ir aizmigt kāpņu telpā uz betona grīdas
ir gadījies, tāpēc jāsteidz strādāt
kaut arī mans naudīgais kapitālistu darbs
mani pamazām izsūc kā bērns
ātrās ēdināšanas restorānā kolu caur salmiņu
un es pat domāju, ka nedaudz saprotu
šo bezpajumtnieku galējo aiziešanu
varbūt kādu dienu viņu mazais nogurums
kļuva par lielo, īsto, tas kļuva
smags kā trankvilizatoru izraisīts miegs
tas smacēja viņus kā mūžību nevēdināta istaba
un viņi izdega kā savu laiku nokalpojušas spuldzītes
un arī kādu dienu sāka prātot
par pārcelšanos uz būdiņu mežā
taču viss, ko varu, ir nedzirdami nošņākties
jo, lai ko es domātu
par aiziešanu zinu tikai to
ka esmu no tās tālu
kā uz lielceļa notriekta stirna
no vietas
uz kuru tā tik apņēmīgi skrēja