Vai jums jau sanācis apskatīt Straumes izcīnīto Oskaru? Man tas nejauši gadījās — gluži tuvu un bez stikla kupola. Kad pagājušajā trešdienā priecīga devos mājās pēc latviešu olimpiskās kino komandas sagaidīšanas pie Brīvības pieminekļa, uz Raiņa bulvāra pārejas kādu soli priekšā pamanīju tumšu stāvu ar mugursomu. Gar sāniem nolaistā rokā viņš nesa Oskaru.
Autobusu pieturā stāvošie sveicinot pamāja. Kāda sieviete kā milzu pieneņpūka kuplā, gaišā jakā piesteidzās viņu apskaut. Jauna meitene nozibināja telefona kameru, līksmi uzsaucot: paldies jums par visu! Tas bija nejaušs noslēgums šim grandiozās uzvaras stāstam — piedzīvot, kā pasaules augstāko atzinību saņēmušais latviešu režisors dodas mājās, pusnaktī ejot pa Brīvības bulvāri ar zeltīto statueti rokā. Skaisti.
Taču Straumes komanda nedus uz lauriem. Matīsam Kažam nupat pirmizrāde Nacionālajā teātrī. Tēma politiska un ļoti aktuāla — kā mediju bizness dod priekšroku reitingu šoviem, nevis ziņām, un cik bīstami šī manipulācijas spirāle iegriežas. Intervijā saruna par mākslinieku īpašo atbildību baiļu laikmetā.
Mēs tiešām dzīvojam laikā, kad katra nākamā diena var nest pēkšņus pavērsienus globālajā politikā, kas dusmās asinīm liek uzvārīties vai šausmās sastingt. Pārmaiņas pēc otrdienas vakars tieši pirms žurnāla nodošanas tipogrāfijā atnesa labu ziņu — ASV piekritušas nekavējoties atjaunot drošības palīdzību Ukrainai, bet tā piekritusi 30 dienu uguns pārtraukumam ar nosacījumu, ka to ievēro arī Krievija. Vai beidzot esam situācijā, kad Tramps nevis klausīsies Putina vārdos, bet skatīsies uz Putina darbiem? Laiks rādīs.
The post Un kas būs rīt? appeared first on IR.lv.